berta / interviews
  1. Saruna ar mākslinieci Patriciju Brekti

    Conversation with artist Patricija Brekte


    Raksts pārpublicēts no vizuālo mākslu portāla studija.lv

    Autores: Anna Veilande-Kustikova, Patricija Brekte.

     

    http://www.andrejsala.lv/146/2555/

    http://studija.lv/?parent=4049

     

    Animācijas mākslinieki: Patricija Brekte
    Anna Veilande-Kustikova, LMA maģistratūras 1. kursa studente
    Nereti mēs, būdami ļoti aizņemtas būtnes, neaizdomājamies par to, kā rodas lietas, kuras pie mums nonāk gatavas un iepakotas. Mākslā var nodalīt radīšanas procesa klātbūtni (arī mākslas darba uztverē) un tā noklusēšanu, izceļot tikai mākslas darba vizuāli saturisko vēstījumu. Lielākoties par mākslas darbu tapšanas procesu domā tie, kas paši nodarbojas ar mākslu, līdz ar to dažkārt arī rodas darbi, kuru vērtība ir saprotama tikai tiem, kas zina to radīšanas aizkulises. Nerunājot par to, kas īsti ir vērtība – darbs vai rezultāts, ar šo rakstu es vēlētos pievērst uzmanību animācijas medijam.

    Animācija ir fotogrāfijas un kino vienaudzis, taču tās izpēte vizuālās mākslas kontekstā mūsdienās relatīvi ir maz izplatīta. Studējot mākslas zinātni, esmu pievērsusies animācijas kā mākslas medija attīstībai Latvijā. Ar šo un sekojošiem rakstiem es ceru, ka man izdosies pievērst uzmanību animācijai kā vizuālās mākslas jomai un atklāt svarīgus aspektus tās tapšanas procesā. Daiļās mākslas godājot, vēlos sākt ar sarunām par to kā gleznotāji, grafiķi un tēlnieki pirmo reizi saskaras ar sava medija pārnešanu animācijas vidē. Un to, kā tehnikas nosacījumi ietekmē mākslinieka rokrakstu, un kā tos pārvarēt, lai nonāktu pie nepieciešamā rezultāta. Kopā ar māksliniekiem, kas strādā pie animācijas tehnikas, iespējams, izdosies noskaidrot, kas mūsdienās pamudina gleznotājus, tēlniekus, fotogrāfus, grafiķus un citus māksliniekus ķerties pie šī medija.

    Animācijā skatītāju uzrunā attēls, kustība un skaņa. Katrs no šiem medijiem patiesībā ir apbrīnas vērts, tādēļ visbiežāk, radot animāciju, nepieciešami speciālisti katrā no atbilstošām māksla nozarēm, ieskaitot, protams, cilvēku, kas rūpējas par iespaidu kopumā – režisoru. Nereti mūsdienās animācijas praksē visi šie speciālisti parādās viena cilvēka personībā. Animācijas kritikā un pētīšanā lielākā uzmanība tiek pievērsta režisoram, šo tendenci nosaka joma, kurā animācija tiek apskatīta – kino kritikas tradīcija. Piekrītot šī raksta galvenajai varonei Patricijai Brektei, jāatzīst, ka animācijas vizuālā tēla veidotāja darbs bieži tiek atstāts ēnā. Vēl biežāk ēnā paliek kustības veidotāji animatori, kuriem ir ne mazāk svarīga nozīme.

    Šī gada 9. novembrī kinoteātrī "Rīga" pirmizrādi piedzīvoja animācijas īsfilma „Sieviete un vējš”, šīs filmas autores ir režisore Aija Bley un māksliniece Patricija Brekte. Jāatdzīst, ka ar nepacietību gaidīju pirmās filmas ainas, zinādama, ka filmas vizuālo tēlu veidojusi Patricija. Šajā ziņā jāuzteic režisores izvēle, atbilstoši sievietes un vēja tēmai, vizuālā tēla veidošanai pieaicināt profesionālu mākslinieci, kam raksturīga sievišķība, dzīvesprieks un gaišums.

    Patricija (dz.1981) augusi mākslinieku ģimenē, skolas gaitas pavadot Rīgas klusajā centrā, bet vasaras laukos Lizumā. Jāpiemin, ka māksliniece bakalaura grādu ieguva Latvijas Mākslas akadēmijas (turpmāk – LMA) grafikas nodaļā. Ar lielformāta sietspiedi „Garāmgājēji“ un linoleja darbu sērija „Dreiliņi“ tika izvēlēta dalībai un ieguva laureāta titulu vērienīgā grafikas projektā „Network Baltic“, kam sekoja pirmais mākslinieces profesionālais ārzemju ceļojums. 2008. gadā iegūstot maģistra grādu LMA multivizuālās glezniecības nodaļā, Patricija jau bija izpelnījusies atpazīstamību, kā dzīvespriecīgu un saulainu ainu gleznotāja, kas spēj šīs īpašības noturēt arī izmantojot tikai trīs krāsu toņus: melno, balto un pelēko. Realitāti sadalot toņos un krāsu laukumos, Patricija savu radošo darbību veiksmīgi piepilda ar apkārtējās vides fragmentiem, kam iedvesma iegūta dzīvojot ar avantūras garšu katru dienu. Šobrīd Patricija studē LMA doktorantūrā, pētot Latvijas zīmēto animāciju. Mana saruna ar Patriciju norisinās viņas studijā Peahen (tulk. no angļu v. – pāvs siev. dz.) Andrejsalā. 

    A.V.-K.: Tu spēj atkal un atkal atklāt dzīvesprieku savās gleznās, un kā redzams arī animācijā, kas iedvesmoja tevi darbā pie „Sievietes un vējš’’ vizuālā tēla?

    P.B.: Iedvesmu iegūstu ceļojot un savos darbos iemūžinu izjustos pārdzīvojumus. Vides maiņa man ir svarīgs dzinulis, radošais darbs rezidencēs ļauj man distancēties no ikdienas, no Rīgas, un ceļojums dod man otro elpu. Pirmie ārzemju ceļojumi man saistās ar saulaino Itāliju, bet pirmie profesionālie ceļojumi saistās ar Skandināvijas valstīm. Vairāk kā divus mēnešus pavadīju Parīzes radošajā darbnīcā Cite International des Arts. Pirmais ceļamērķis ārpus Eiropas man bija Maroka, tur redzēju tik daudz. Ceļojums uz Maroku man ir palicis kā sākuma atskaites punkts, kurā man pilnīgi mainījas priekšstati par visu un sāku saprast, ka pasaulei nav robežu un viss ir tavas rokās. Tas viss vizuālis brīnums, ko piedzīvoju Marokā bija tik spēcīgs, ka gaidīju, kur to varētu iemūžināt, un tad nāca Aija ar savu piedāvajumu.

    A.V.-K.: Kā aizsākās darbs pie filmas „Sieviete un vējš”?

    P.B.: Tas viss aizsākās Andrejsalā, korpusa cehā. Peahen studijā iepazīnāmies ar Aiju, kura negaidīti ieradās pie manis un piedāvāja man veidot kopā ar viņu jauno animācijas filmu. Izstāstīja pāris vārdos stāstu, kuram attieca, ka beigas vēl neezinot, bet izdomāšot un vai es piekristu. Biegās arī mana loma animācijas filmas tapšanā mainījās, jo nebūt nebija tā, ka es tikai izstrādāju filmas kadra plānu, uztaisīju fonus, izveidoju krāsu paleti un uzzīmēju tēlu projektu animatoriem. Es šo to pamainīju scenārijā un montāžā atrados visu laiku stāstot un rādot kā es to redzu. Sastrādāties ar Aiju nebija grūti, mēs uzķērām viena otras domas.

    A.V.-K.: Filmas tapšanas laikā Jūs ar režisori abas devāties kopīga ceļojuma uz Indiju, vai tas ietekmēja animacijas vizuālo tēlu?

    P.B.: Ceļojumam uz Indiju rūpīgi gatavojamies (darbs pie filmas jau bija noritējis aptuveni gadu, bija skaidrs filmas kadra plāns), meklējām informāciju, lasīju Lonely Planet ceļvedi, beigās izlēmām veidot savu indivuduālo ceļojumu ar pašu sastādītu maršrutu.

    Man, kā filmas vizuālās pasaules veidotājai, bija skaidrs, ka Maroka ir īstā iedvesmas pilsēta, bet pēc Indijā pavadītā mēneša, secināju, ka, samiksējot un uzpludinot akvarelī abās vietās redzēto, varētu panākt ideālu un atbilstošu atmosfēru. Tāpēc mērķtiecīgi uzbūvēju savu unikālo, speciāli šai animācijas filmai radītu pilsētu, kur savienoju Maroku un Indiju, un pat detaļas no Latvijas. Zilās ielas pamatu, pa kuru skrien animācijas filmas galvenais varonis, veido Marokas zilās pilsētas Cefčauenas detaļas un Indijas Puškara – šīs pilsētas siluets un daudzie temļi parādās arī filmas sākumā, atlidošanas ainā, kur tie slēpjas aiz Meknesas un Fesas (Maroka) pilsētu mūriem, kam priekšplānā Liepājas vēja ģeneratori. Detaļās, piemēram zilājā ielā izmantoju dekoratīvas rakstainās durvis no Marokas, Andrejsalas Peahen studijas sarkanās durvis, kā arī dažādus sīkumos saliku visādus „indmarokas“ (Indijas un Marokas – A.V.-K.) tradicionālo rakstu krustojumus.

    A.V.-K.: Esmu dzirdējusi, ka Indijā jums izdevās piedzīvot kādu sevišķi iedvesmojošu rītu, vai tas arī parādās animācijā?

    P.B.: Jā! Ainā, kurā var redzēt pilsētu ar laivām un sarkano balkonu, iedvesmojos no reālas pilsētas – Jaipuras (sauktu par rozā pilsētu), tās kalnu noslēptām vietām, kuras nav kuram katram tūristam sasniedzamas. Agrā rīta stundā ar rikšu aizbraucot uz kalniem, mēs meklējām Pērtiķu templi. Pēc tempļa apskates mēs devāmies tālāk, apskatījām kalnus un tur aiz otrās kalnu grēdas mēs apstulbām, jo acīm pavērās neticams skats ar saules apspīdētu pilsētu ar milzīgām trepēm uz leju, baseiniem un ūdenskritumu. Viss modās, baseina malā mazgājās gan veci, gan jauni, viss apkārt ziedēja un putni dziedāja, puikas leca no izcirstās klints ūdenī, tas viss izskatījās neaizmirstami. Iedvesmas pārņemta uzkāpu klintī un arī ielecu ar visām drēbēm, protams, jo noģērbties nedrīkst. Cik pārsteigta es biju, kad sapratu, ka viens indiešu puisis leca man pakaļ tikai, lai atdotu stīpiņu, kura man nonirstot palika virs ūdens, lai tā nepazūd. Tā es daļiņu no piedzīvotā paņēmu līdzi un iemūžināju animācijas filmā, rīta ainā un tieši šī pilsēta slēpjas aiz aizsargmūriem tālumā aiz laukuma.

    A.V.-K.: Kā Tu pielāgojies darbam ar animācijas tehniku, kā sastrādājies ar pārējiem projekta dalībniekiem?

    P.B.: Ar animatori abas strādājām kopā ar Aiju un atsevisķi, demonstrējām pozas, norādījām vēlamos labojumus, pārrunājām rakursus. Aija daudz ceļoja filmas tapšanas laikā, līdz ar to es ļoti daudz laika pie tās pavadīju viena ar tehniskajiem darbiniekiem, piemēram, mēs ar krāsotāju skaitījām un vērojām katru škembiņu, lai katrai būtu pustonis, ēna un gaisma, lai pēc krāsām tās loģiski, bez pārrāvumiem animētos. Ar montētāju Renāru Zālīti strādāju paralēli, īpaši pie katastrofu ainām. Kad strādājām ar Aiju kopā viņai galvenais bija, lai kadri labi montējās, bet man, lai katrs stopkadrs labi izskatās, līdz beidzot sēdējām tik ilgi, kamēr abām patīk. Arī ar skaņinieka Aleksandru Vaicahovski strādājām abas kopā.

    Gribētos nodalīt divas lietas, stāsts un bilde. Man bija iedots stāsts, kuru ilustrēju, pēc savas izpratnes un fantāzijās vadoties, uzburot krāsām bagātīgu vizuālo pasauli.

    No sastrādāšanās viedokļa vienīgais par ko man ir ļoti žēl, ka režisore, zinot manu noraidošo attieksmi, tomēr izgrieza animācijas filmā ļoti būtisku ainu, kas bija vairāk kā minūti gara, vien atsakot, ka vizuālā pasaule ir pārņēmusi animāciju, jāsaglābājot stāsts.

    (A.V.-K.: Kā cilvēks, kam bijusi iespēja salīdzināt abas filmas versijas – īso un garo, vēlos tikai piekrist Patricijai un norādīt uz to, ka garākajā versijā tiešām zūd sadrumstalotības sajūta, kas rodas skatoties īso versiju. Tāpat diemžēl skatītāju acīm zūd īsta filmas rozīnīte – Patricijas meistardarbs, aina ar sievietes peldi, ornamentālā tirkīzzilā vilnī.)

    A.V.-K.: Vai tas bija vienīgais, ko nācās ziedot sadarbības rezultātā? Šajā kontekstā būtu interesanti zināt, kā Tu nonāci pie šāda veida tēliem? tie tomēr atšķiras no Tev raksturīgā stila un rokraksta.

    P.B.: Man jau liekas, ka tā nav. Skatoties uz savu bakalaura diplomdarbu, to milzīgo sietspiedi, tēli ir tieši tādi, lakoniski, kur dominē lielie laukumi. Vēl arī daudzi man teica, ka, redzot animācijas filmu, viņiem pilnīgi ir skaidrs, kurš ir tēlu un fonu mākslinieks – tas ir tik jauks kompliments!

    Sievietes tēla meklējums bija vislaikietilpīgākais. Diskutējām, meklējām līdz beidzot Aija teica – nu uzzīmē taču sevi, tikai vecāku. Mēģināju, protams, apdāvināju tēlu ar dažādām izteiksmīgām, raksturīgām detaļām, lielām zaļganām mandeļu acīm un vēderiņu. Labojot animācijas lapas, kur galvenā varone smaida, notika aizrautīgs darbs pie spoguļa. Režisorei bija sava kaprīze – ja jau tēls ir no manis, tad matiem vismaz jābūt no viņas, tāpēc tie ir oranži, kas, manuprāt, labi raksturo sapņojošu un zinošu sievieti.

    Detaļu ziņā sievietes tēlu biju iedomājusies spēcīgāku, bet nepieteikošais budžets neļāva man īstenot ieskicēto gaismēnu uz kleitas, līdz celim sienamas kurpes, kā arī pērļu auskariņi izpalika.

    Vēja tēls ir izdevies tāds, kādu to gribēju. Pārdomātās toņu grādācijas veidoju, izejot no tumši gaišā, silti vēsā un krāsu perspektīves, tā, lai tēls ir plastisks savā kustībā, rotē un ir gaisīgs un pat dažviet caurpīdīgs ar diviem izceltiem akcentiem. Jāatzīst, pie tā mēs kārtīgi piestrādājām, jo sākumā tas bija necaurspīdīgs un divkrāsains – mati un ķermenis. Uz pašiniciatīvu sēdēju ar animācijas krāsotāju Kristīni Kušneri un jau gatavā animācijā rūpīgi ar līniju atdalīju krāsu laukumus, lai krāsotāja var iekrāsot katru kadru. Ar Vēja tēlu bija viegli, jo iedvesmu smēlos no sava drauga.

    Par prototipu klubkrēslā sēdošajam vīra tēlam izmantoju mūsu sākotnējo datorgrafiķi, ar kuru neveidojās sadarbība, tomēr kā tipāžs viņš ir lielisks. Tāpēc uz atvadām mēs viņu kārtīgi safotografējām un tad, zīmējot vīra tēlu, es kārtīgi izpaudos, pieaudzējot varonim vēderiņu, pliku paurīti, uzliekot sevišķi kantainas brilles un bālu ādu, kā arī apdāvinot viņu ar baltām zeķēm, kurām ir atloki, un sportiskus šortus virs ceļa. Dikti jau gribējās, lai tēlam ir saplvainas kājas, bet animatori par manu iegribu nebija sajusmā...

    A.V.-K.: Šī bija tava pirmā saskarsme ar animāciju. Kā Tu pielāgojies jaunai tehnikai?

    P.B.: Jā! Visu trīs gadu laika esmu sapratusi, kā tā animācija soli pa solim būvējas. Tur katrā kadrā viss attīstās un jāseko līdzi, piemēram, Vēja cirtām, kā tas mainās, kad Vējš pagriež galvu. Jāsaka godīgi, man prieks, ka režisore neiejaucās manā māklinieka vizuālājā darbā – uzticējās. Visu veidoju, kā man gribējās, sākumā, protams, bija pārsteigums un lielas blakusesošo acis, kad es uzgleznoju dzeltenas debesis, bet tad pastāstīju, ka tas veidos tveici un izcels zilo lidmašīnu, radīs atmosfēru. Tā taču ir animācija filma, te var atļauties visu, fantāzijai nav robežu un nevajag to iesprostot steriotipos. Tāpēc jau arī gar jūras krastu iet balta govs nevis sievietes ar augļu groziem.

    Liels darbs bija ar foniem. Visus fonus mērķtiecīgi pludināju akvarelī ar īpašām vectēva mantojumā atstātām presētā guaša krāsām. Sākumā jocīgi bija, jo vajadzēja domāt tā kā slāņos, līmeņos, piemēram, veidojot dušas ainu – aizslietnis bija jāglezno atsevišķi, duša atsevišķi, flīzes atsevišķi un vēl ornamentālā flīžu daļa atsevišķi. To visu kopā lika datormākslinieks. Izvēloties toņus animētajiem viļniem, liekot katram pustonim krāsas, es sāku saprast, kā animējas krāsas un cik būtiski ir, strādājot ar animācijas zīmējumu, visas līnijas aizvilkt ciet.

    A.V.-K.: Vai Tu varētu komentēt to, kā atšķiras darbs pie animācijas ainas uzburšanas un darbs pie gleznas?

    P.B.: Lielākoties izkadrētais animācijas kadrs nav tik spēcīgs kā glezna, jo tā galvenais uzdevums ir montēties un radīt kustību. Animāciju jau nevar pielikt pie sienas un skatīties katru dienu, apniks, bet uz stājdarbu var skatīties un ieraudzīt jaunas un jaunas detaļas. Tāpēc arī savu stopkadru iztādi „Kadru tvērējs“, kura bija "Rīgas Mākslas telpā" pavasarī, taisīju, pārbīdot katrā līmenī esošās detaļas un lietas, piekopējot vajadzīgās detaļas no citām ainām tā, lai tās iesēstos un veidotu smuku, līdzsvarotu kompozīciju.

    A.V.-K.: Vai tu vēl nākotnē plāno strādāt ar animāciju?

    P.B.: Dažas idejas ir, bet tagad man gribētos kādu laiku pagleznot. Tā, strādājot ar zīmēto animāciju, mani ieinteresēja gleznotāji, kas ar to ir nodarbojušies, un es nolēmu par to uzrakstīt. Latvija ir tik bagāta ar gleznotājiem, kuri ir strādājuši pie zīmētās animācijas, tāpēc tas mani iedvesmoja veidot pašai interviju ciklus un aiz lielās intereses un ziņkāres, paklausīties, kā citi ir nonākuši līdz gatavajai animācijai.

    A.V.-K.: Kā Tev šķiet, kāda ir mūsdienu animācija Latvijā?

    P.B.: Animācijas kino valoda strauji turpina attīstīties un uzņem arvien vērienīgākus apgriezienus. Animācija ir māksla, jo vizualizāciju rada tieši mākslinieks, tā pārdzīvojusi dažādas attīstības fāzes, sava laika tehnoloģiju ietekmi un šobrīd vērojams latviešu animācijas filmu uzplaukums ne tikai Latvijā, bet arī ārpus valsts robežām. Mākslinieka vizuālais redzējums ir ļoti nozīmīgs šī procesa veidotājs. Tam palīdz gan tehnoloģiju attīstība, gan datora pašsaprotamā ienākšana mākslinieka rīku klāstā, kā arī nozīmīgo studiju rokraksta attīstība un individuālu mākslinieku, gleznotāju drosmīgās interpretācijas. Animācija ir rūpīgi veidojusies valoda, kas jāskata attiecīgās vides un laika kontekstā.

    A.V.-K.: Kā tu nonāci pie idejas pētīt Latvijas zīmēto animāciju?

    P.B.: Doma par pētniecības darbu radās likumsakarīgi, jo pēdējo trīs gada laikā personīgo jaunradi esmu paplašinājusi ar animācijas virziena izkopšanas procesiem, praktiski strādājot pie animācijas filmas „Sieviete un Vējš“ gan kā filmas līdzautore, gan kā galvenā māksliniece. 

    No visiem kino veidiem animācija ir vismazāk pētītais. Latvijā par šo tēmu vēl nav apkopots materiāls, kas runātu par kopīgo un atšķirīgo dažādu zīmētās animācijas režisoru un mākslinieku daiļradē, par to, kā animācijas kino valoda divu mākslas jomu speciālistu sintēzē ir veidojusies un attīstījusies tieši zīmētājā animācijā un kādas ir tās izteiksmes īpatnības un izvēlētie mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi.

    Animācijas filmas veidošanas laikā veicu pierakstus par animācijas procesiem, mērķtiecīgi virzījos uz pētniecības darbu par zīmēto animāciju Latvijā, tomēr, rakstot pētniecības darbu, vienlaicīgi negribu sevi pazaudēt kā mākslinieku.

    A.V.-K.: Vai ir kāds īpašs paldies, ko vēlies nodot plašākai publikai?

    P.B.: Gribas pateikt paldies maniem draugiem par atbalstu, kas bija blakus un kuriem nepārtraukti nācās klausīties par animācijas filmas „Sieviete un vējš” attīstību.

    Veiksmi vēlot Patricijai jau kā kolēģei animācijas pētniecībā, vēlos piebilst īsfilmas "Sieviete un vējš" stop–kadrus laika periodā no 2010. gada  9. novembra līdz februārim iespējams apskatīt kafejnīcas "Tinto" (blakus kinoteātrim "Rīga") skatlogos un interjerā. Jaunākos Patricijas Brektes darbus, līdzās citiem urbānās vides atspoguļotājiem jaunākajā Latvijas glezniecībā, var apskatīt izstāžu zāles "Arsenāls" ekspozīcijā "Pilsētasbērni".

     

     

     

  2. Brektu dzimtas noslēpums: „Patiesībā mēs esam dzimuši rīdzinieki!”

      

    12. decembrī Arhitektu namā Vecrīgā, Torņu ielā 11, tika atklāta Ilonas un Patricijas Brektes darbu izstāde Saules aktivitātes cikls, kas sola tās apmeklētājiem drēgnajā decembra laikā sniegt vairāk saules enerģijas, prieka un krāšņuma. Brektu dzimtā ģimenes izstāžu rīkošana jau kļuvusi par tradīciju, tāpēc tikāmies ar māksliniekiem Ilonu, Patriciju un Kristianu Brektēm, lai noskaidrotu, kas šādai tradīcijai pamatā, un kā sadzīvo tik spilgti un krasi atšķirīgi mākslinieku rokraksti.

     

    Saules aktivitātes cikls ilgstot 11 gadus. Cik ilgs tas ir jūsu ģimenē un vai visiem tas ir vienāds?

    Patricija: 11 gadus? Cik jauki! Tā kā mums ģimenē visiem patīk vienādi skaitļi, mūsu aktivitātes cikls varētu būt 11, 111, 1111 gadu un tā tālāk. Jā!

     

    Kāds saules aktivitātes ciklam sakars ar jūsu jaunāko izstādi? Vai tajā redzamie darbi tapuši viena cikla garumā?

    Patricija: Ja mēs vēlētos taisīt 11 gados tapušu darbu izstādi, tad jau būtu vajadzīgs kāds Londonas vai Madrides muzejs. Šoreiz mēs gribējām kopā sarīkot izstādi ar vienotu tēmu. Mamma lielākoties glezno puķes, un no katras strāvo spēcīga enerģija. Savukārt mana pēdējā laika aizraušanās ir Maroka, Magreb Al-Aksa, kas ir Rietošās saules zeme. Tas viss tā sakrita ar saules tēmu, ka nolēmām šo izstādi veltīt saulei.

    Ilona: Patricijai ir noslēdzies pirmais saules aktivitātes cikls izstāžu darbībā, bet man ir sācies jau ceturtais.

     

    Ko ar šo izstādi vēlaties pateikt jūsu mākslas cienītājiem?

    Ilona: Pamatā jau vēlējāmies piesaukt sauli, jo tagad ir decembris un saules aktivitātes visiem pietrūkst. Vēlējāmies šajā tumšajā laikā cilvēkiem sniegt pozitīvo saules enerģiju, prieku, kaut ko gaišu un krāsainu.  

     

    Ģimenes izstādi jūs rīkojat ne pirmo reizi. Kā nonācāt līdz tam? Jums ir ļoti atšķirīgs mākslinieciskās izpausmes veids.

    Patricija: Jā, mēs atšķiramies savā starpā un katrs veidojam savas izstādes, īstenojam savas ieceres. Bet tad vienā brīdī, lai neieciklētos, nāk tāda iedvesma – o, uztaisām kaut ko kopā!

    Ilona: Ģimenes izstādes ir bijušas Pēterbaznīcā, vairākas reizes galerijā Antonija, arī Gulbenes Vēstures un mākslas muzejā – tādas tipiskās ģimenes izstādes, kurās piedalāmies visi četri. Tās ir bijušas ļoti dažādas, jo mēs tiešām esam ļoti atšķirīgi, un tas man arī visvairāk patīk!

    Patricija: Piemēram, galerijā Antonija mums bija izstāde Zivju balle, mēs visi taisījām kaut ko saistībā ar ūdeņiem, zivīm. Mūsu ģimenes izstādēm nav raksturīgi, ka saliekam kopā pēdējo gadu laikā tapušos darbus, un gatavs. Ik reizes izdomājam kādu noteiktu tēmu, kam iepriekš neesam pievērsušies.

     

    Jums kā ģimenei radošā augsne it kā ir viena, bet mākslinieciskā valoda ir izveidojusies katram citāda. No kurienes nākušas dažādās ietekmes?

    Patricija: Mans ietekmes avots ir mani ceļojumi, neparasta arhitektūra un transports. Tieši transports ir viena no tēmām, kas man ir ļoti aktuāla, piemēram, Marokā pie kādas aptiekas ieraudzīju neparastu minibusiņu, Florencē atradu jocīgu, ar elektrību uzlādējamu trīsriteņu braucamo. Un pēdējais ietekmes avots ir eksotiskās zemes, piemēram, Maroka, no kuras es gribu visu paķert līdz un tādēļ savus iespaidus transformēju mākslas darbos. Arī Lapzeme, kas mani iedvesmojusi ziemeļbriežu tematikā. Nevaru savus darbus iedomāties bez velosipēdiem – attēloju tos gan slēptā veidā, gan pavisam konkrēti, un tie var būt pasta riteņu portreti vai kompozīcija no vairākiem ielas malā atstātiem riteņiem.

    Kristians: Man interesē pornogrāfija, sekss, arī nāves tēma ir ļoti tuva, vairāk melnie spēki: “Nāc un krīti, tumsa veiks visu par spīti.” Nāves tēma man ir ļoti svarīga, bet tas nenozīmē, ka es tagad staigāšu melnās drānās. Es pats esmu ļoti pozitīvs un vienmēr esmu bijis optimists, bet tā plakne, kurā veidoju savus darbus cilvēkiem, lai raisītu viņos kādas emocijas un liktu vairāk domāt, ir kā provokācija ar šīm melnajām tēmām. Secinot pēc atsauksmēm, tas izdodas, piemēram, pēdējais ieraksts atsauksmju grāmatā lasāms šādi: “Ja tevi kādreiz satikšu, nositīšu!”

    Ilona: Es laikam varētu teikt, ka esmu ieciklējusies uz puķēm. Mans tēvs bija ļoti vispusīgs mākslinieks, tik stiprs, ka vajadzēja atrast kādu tēmu, kurā esmu stiprāka, lai es viņu kaut kādā veidā pārspētu. Un tā es izcīnīju sev puķes! Arī tēvs atzina, ka es esmu labāka par viņu šajā ziņā. Otra tēma ir pilsētas, bet tai ilgu laiku neesmu pieskārusies, bet... Patricija ir mani uzkurinājusi un tagad tiek strādāts ar Parīzes tematiku.

    Patricija: Jā, es piedalījos divu mēnešu radošajā darbnīcā Parīzē, un uzaicināju savus vecākus ciemos. Tad arī mamma iemīlēja Parīzi, un šobrīd viņa veido darbus par šo tēmu, bet mēs neviens vēl nezinām, ko...

     

    No stāstītā var noprast, ka jūs ģimenē viens otru it kā pamudināt uz vienu vai otru radošu lēmumu. Vai var teikt, ka savstarpēji ietekmējaties viens no otra?

    Patricija: Mēs vienkārši aprunājamies par jaunākajiem darbiem, ietekmēšanās notiek tikai sarunu līmenī. Piemēram, ja taisot kādu darbu, es samulstu un nezinu, ko īsti darīt, tad parādu Kristianam iespējamos variantus un pakonsultējos. Strādājot ar kādu darbu pilnīgā izolētībā var taču sajukt prātā! Un jebkurā gadījumā gala lēmums vienmēr ir mans.

    Kristians: Tā īsti nav ietekme, tas ir novērtējums. Es parādu Patricijai savus darbus, uzzinu, ko viņa par tiem domā, un otrādi.

    Ilona: Tā ir radošā apmaiņa. Mums ar tēvu arī savā laikā bija šādi dialogi. Rādījām viens otram savus darbus un apmainījāmies domām, kas patīk, kas nepatīk. 

     

    Patricij, tu savu darbnīcu esi iekārtojusi Andrejsalā, kur ir samērā industriāla vide, tomēr tavos mākslas darbos tās ietekmi nevar just. Kā izdodas norobežoties no šīs potenciālās ietekmes?

    Patricija: Es īsti nepiekrītu šim priekšstatam par industriālās vides ietekmi, kaut gan mani darbi par transporta tēmu it kā tajā ietilpst. Man gribas atrasties vidē, kas ir radoša un nav sterila. Es varu brīvi radīt savu mākslu, bet ne obligāti ietekmēties no šīs vides, tādēļ Andrejsala man vienkārši ir iespēja aizbēgt no reģipša sienām. 

     

    Ko uzskatāt par pagaidām lielāko sasniegumu mākslā?

    Patricija: Man pašai ļoti patika mani pēdējie darbi – Brokastu cikls izstādē Candy Bomber, kas tapuši manā studijā Peahen. Vidi ap savu studiju esmu radījusi līdzīgu man tik ļoti iemīļotajām siltajām zemēm. Atveru lielos vārtus, nonāku uz terases, iznesu mīkstos krēslus, apsēžos, iedzeru kādu tēju, kopā ar draugiem uzēdu brokastu vai vakariņu maltīti, un vērojam prāmju satiksmi Daugavā. Kas māksliniekam var būt skaistāks par savu studiju tik jaukā vietā kā Andrejsala un atmosfēra, lai radītu jaunus darbus?

    Kristians: Man tas vērtīgākais šķiet, ka pirms gada nodibinājām Apokalipses jātniekus un mums ir izveidojusies ļoti laba komanda, kas domā vienā virzienā. Mēs esam kļuvuši labāki draugi un kopā darām vienotu darbu. Vasarā mēs bijām ļoti aktīvi, bet labākais, ka nepalaižamies arī uz ziemu. Vēl vakar metinājām tādus kā snoubaikus – riteņus uz slēpēm, ir arī nākotnes plāni par lielākām radošām darbnīcām, parādēm, baiku pasākumiem uz ūdens.

    Ilona: Man ļoti svarīgas ir tieši šīs ģimenes izstādes, piemēram, Pēterbaznīcā trīs gadus atpakaļ, kur bija izstādīti 80 darbi, un tas veidoja tādu lielu pārskatu par katru no mums.

     

    Ko darīsit, kad jūsu jaunākā izstāde būs beigusies? Vai padomā jau nākamais radošais solis?

    Patricija: Nu, mamma gatavosies Parīzes izstādei. Visu laiku jau notiek tāda aprite un rotācija. Mēs ar Kristianu tagad piedalāmies izstādē galerijā Bastejs, kur būs izstādīti gleznojumi uz koka. Visu laiku ir tādas mazākas izstādītes, kur piedalāmies līdztekus lielajām.

     

    Dodoties ceļojumos un pieredzes apmaiņas braucienos, jūs iepazīstat arī ārzemju mākslas telpu. Ko no tiem iegūstat? 

    Kristians: Uzskatu, ka mani darbi nepaliek labāki no tā, ka esmu bijis ārzemēs. Cik man ir nācies dzīvot ārzemēs, esmu sapratis, ka vairāk tomēr esmu saistīts ar Latviju un Rīgu, esmu patriotisks.

    Patricija: Man gan Rīga ir par šauru. Man gribās redzēt kaut ko citu, atšķirīgu, piemēram, Marokas haosu vai ziemeļbriežus, kas pilnīgi rauj širmi nost. Tad var atgriezties ar pilnīgi jauniem spēkiem.

    Ilona: Man patīk apskatīt ārzemju mākslas muzejus un sev tuvu ārzemju mākslinieku ekspozīcijas, taču tās nemaz nemaina mani vai manus darbus – es taisu tikai to, kas man patīk.

     

    Jūsu ģimene nāk no Latvijas ziemeļiem. Vai uzturat saikni ar savām dzimtajām vietām?

    Patricija: Tas, ka mēs nākam no Lizuma pagasta, ir tāds ilgi veidots un uzturēts mīts par mūsu dzimtu. Mēs ar Kristianu to visiem stāstām, bet patiesībā esam dzimuši rīdzinieki. Saikni ar šo vietu, kur sakņojas mūsu dzimta, uzturam regulāri, piemēram, sadarbojoties ar vietējām kultūras institūcijām un rīkojot tur izstādes, un mūsu dzimtās vietas ir galvenais iedvesmas avots. Vasarās dzīvojam tur, tveram spēku un enerģiju no dabas!

     

    Lai saules enerģija transformējas aizvien jaunos darbos un projektos, bet mūsu lasītājus aicināsim pasildīties saules piepildīto Ilonas un Patricijas darbu tuvumā Arhitektu namā, kas tur būs redzami līdz pat 12. janvārim. Paldies par sarunu!

     

     


     

     

    The Brektes' Unexpected: "We've Been Born Here in Rīga"

      

    Just in time for the darkest weeks of the Latvian winter, 'Solar Cycle', an exhibition of Ilona Brekte's and her daughter Patricija Brekte's artwork opened at the Architects' House in Rīga (location: Torņu iela 11, Vecrīga). The show promises to dispel the chilly mists of December and January by spreading exuberance, excitement and visual splendour. The Brektes are known to have organised several joint exhibitions before, therefore we met with the triad, including Patricija's brother Kristians, in order to find out how such a tradition develops naturally, which nevertheless accommodates a dazzling range of styles and distinct artistic viewpoints.

     

    It is said that solar cycles last 11 years each. Now, regarding your family, is there a cyclical development that applies equally to all of you?

    Patricija: Eleven years? Sounds nice! Since all our family tends to like the same digits, our activity could perhaps be measured in intervals of 11, 111, 1111 years, and so on. Yes!

     

    Do you explicitly connect your current exhibition to the solar magnetic activity cycle – perhaps because the artwork in it was made during one instance of the cycle? 

    Patricija: If we wanted to put our works of 11 years into one exhibition, I think we would need one of London's or Madrid's museums to fit it all in. This time we just intended to do a single-themed double exhibition. Mum's main pursuit is that of painting flowers, each of which irradiates with energy. I in turn have been passionate about Morocco, [also known as] Maghreb al-Aqsa or "the land where the sun sets". So, all of it somehow revolved around the subject of the sun, which became the topic of our show.

    Ilona: Patricija has completed [the equivalent of] one solar activity cycle since she began exhibiting, while I'm in my fourth one.

     

    What is the exhibition's message to your target audience?

    Ilona: We had wanted to "summon up" the sun: it's December now, and everyone would benefit from some more sunlight. The plan was to fill the dark season of the year with the uplifting energy of the sun, that is, with joy, radiance and colours.  

     

    This is not the first time when you exhibit together. How do you decide on a family exhibition? It seems your individual artistic expressions differ quite a lot. 

    Patricija: Yes, we're different and each of us has their own exhibitions and materialisations of ideas. But then the moment comes when, in order to break the cycle, there arrives an inspiration: oh, let's do something together.

    Ilona: Our previous joint exhibitions had taken place in Pēteŗbaznīca (St. Peter's Church), several times at the Antonija gallery as well as at the Gulbene Museum of History and Art; those have been typical family exhibitions with the works of all four of us. Those showed quite a lot of variety since we're rather different, and that's what I like the most.

    Patricija: At Antonija, for example, our Fish Party exhibition featured specially made works related to bodies of water and fish. When there's a family exhibition, we wouldn't just collect whatever there has been made in the previous few years. Instead, we pick a certain subject area that we haven't explored before.

     

    How has it come about, if you are one family and could have all tapped from the same or at least similar creative sources, each of you has in fact a distinct way of expressing? Could it be explained with varied influences? 

    Patricija: I'm influenced by my travelling, by the strange types of architecture and transport vehicles I've seen. Currently, there's a lot of inspiration, especially from the latter: a peculiar minibus that I saw outside a chemist's in Morocco; a funny-looking battery-powered tricycle that I chanced upon in Florence. And one more source is exotic countries, such as Morocco, which I feel like taking home with me, therefore I try to convert all of my experiences into artwork. Also Lapland, which has given me the reindeer inspirations. I don't think my artworks would be complete without bicycles, which are featured both openly and covertly, for example, postmen's bikes or a composition of several bikes parked on the roadside.

    Kristians: I feel interested in porn, sexuality and am also attracted to the subject of death, and drawn toward the dark energies: "Do dare to come hither – in this gloom you will wither". The subject of death is very important for me but it doesn't mean that I intend to start wearing black. I'm a very cheerful person and an optimist as long as I can remember, but the dimension in which I create my artwork – with an intention to evoke emotions in the viewers and make them ponder more – it's like a provocation based on that sinister subject matter. And I have succeeded, judging from the feedback, such as in this recent guest book entry, "If I ever meet you I will kill you!"

    Ilona: In my case, I think it's a fixation on flowers. My father [Jānis Brekte] was so versatile and strong that one had to work hard to find a subject matter where I would be stronger than him, where I would surpass him in some manner. That's how I seized the flower territory! Father also agreed that I was better than him in that area. Another of my pursuits is townscapes, which I have however neglected for quite some time now... But, Patricija has rekindled my flame, so I've been working on some Paris themes.

    Patricija: Yes, I had gone to a two-months workshop in Paris and invited my parents to visit me there. That's when mum too fell in love with Paris, and now she's making artwork on that – we just don't know what kind of...

     

    From what you said, it could be inferred that you give creative impulses to one another. Do you agree that it is a form of mutual influences? 

    Patricija: We often just discuss what we've been doing recently, so whatever influence there is, it is verbal. There might be a point, for example, when while working on a piece I become confused about how to bring it off; I show Kristians some of the options I have in mind and ask for his opinion. If you worked on something in a complete isolation you might go nuts! But the final course of action is always my decision.

    Kristians: It's not influencing; it's giving your assessment. I show Patricija my work and find out what she thinks about it, and vice versa.

    Ilona: It's a creative exchange. My father and I used to have this kind of dialogue. We showed each other what we were working on and offered an opinion of what seemed to be good and what seemed not. 

     

    Patricija, you're an artist in residence in Andrejsala, where the current environment is rather industrial, however that doesn't show in your artwork. How do you manage to keep your distance?

    Patricija: I wouldn't really agree with the idea of the industrial environment's impact, even though my transport-themed artwork as if fits into that category. I like to spend my time in an environment that's creatively stimulating and lacks sterility. I can engage freely in creating while I'm not obliged to take influence from the environment, therefore being in Andrejsala simply means for me an escape from [the confines of] gypsum plasterboard walls. 

     

    What would you list as your top achievement in art? 

    Patricija: In my own view, I like best my most recent work, the Breakfast series that was part of the Candy Bomber exhibition and that I made at my Andrejsala-based Peahen studio. I have fashioned an environment around my studio that reminds of the warmer countries, which I'm so fond of. I open the large gate, get out on the ramp, bring along the easy chairs, sit back and sip some tea, have breakfast or supper with my friends, while we watch the ferries passing by in the Daugava. For an artist, is there anything more to wish for than a studio in such a perfect place that is Andrejsala with its artfully inspiring atmosphere?

    Kristians: For me the best thing was the founding of Apocalyptic Riders a year ago and the fact that we appear to be a very productive and cohesive team. We're like best friends now, working on a common cause. We were very active during the summer, but the interesting thing is that we do not become work-shy in the winter either. Just yesterday, we did some welding on a type of snow-bikes, that is, bicycles mounted on skis. There are further plans for bigger workshop events, parades and aquatic parties involving bikes.

    Ilona: I think our family exhibitions are important, such as the one in Pēteŗbaznīca three years ago, featuring 80 pieces altogether and resulting in a wide retrospective of the work of each one of us.

     

    What will happen after your current exhibition finishes? Have you already made new plans? 

    Patricija: Mum is going to prepare a show in Paris. There's always something going on and changing. Kristians and I are going to be part of an exhibition at the Bastejs gallery, which will include paintings on wood. There are also concurrent smaller exhibitions, taking place in parallel with the major ones.

     

    When one travels and participates in exchange projects, there's more knowledge to be gained about the art environment in other countries. Do you like these types of activities? 

    Kristians: I'd rather say that my work doesn't become better simply because I've travelled abroad. I've lived in foreign countries for certain periods of time, but that only made me realise that it's Latvia and Rīga where I belong in more serious terms; I'm indeed a patriot.

    Patricija: I feel too confined in Rīga. I crave seeing things that are different, for example, the turbulent Morocco or, say, reindeers – things that really can make one go wild! Then you can come back home and start it all over, completely refreshed.

    Ilona: I do enjoy visiting art museums in foreign countries and exhibitions of foreign artists that I feel an affinity with; however that doesn't change me or my work at all: I just do it the way I like to.

     

    You happen to hail from northern Latvia. Do you cherish the connection with your native land?

    Patricija: Yes, we come from the Lizums rural municipality, but that is also a long-standing and purposely promoted saga about our kin. That's what Kristians and I keep telling everyone, while in fact we've been born here in Rīga. Although, we do maintain regular exchanges with the region that our family comes from, for example, by collaborating with the local arts institutions and arranging exhibitions there, so the home country remains the principal source of our inspiration. When it's summer, we stay there to capture energy and vitality from nature.

     

    Let the energy of nature help you to create ever new artwork and projects. We'll also remind [to] our readers to visit Ilona's and Patricija's exhibition at the Architects' House, filled with the sun's warmth and running until the 12th of January. Thank you for the conversation.

     

    http://www.andrejsala.lv/169/1308/